Liels izaicinājums Eiropai – padarīt “zaļākas” vecās centralizētās siltumapgādes sistēmas

Eiropas Savienība (ES) ir gatava uz radikālu rīcību, jo “netīrās” ogles un brūnogles vēl arvien ieņem nozīmīgu vietu daudzu dalībvalstu un īpaši lielo pilsētu centralizētajā siltumapgādē (CSA).

12%, 17 000 un 70 miljoni

Pašlaik 12% no ES siltuma un karstā ūdens tiek nodrošināti ar centralizētās siltumapgādes (CSA) starpniecību, un kopumā ES darbojas ap 17 000 lokālo CSA tīklu, kas piegādā siltumu 70 miljoniem patērētāju. 36% no Eiropas CSA enerģijas nāk no bioenerģijas, 24,1% – no oglēm, bet 27,4% – no gāzveida kurināmā. Ap 66% CSA piegādātā siltuma tiek izstrādāti koģenerācijas stacijās, vienlaikus ražojot siltumu un elektrību.

“Netīrā” kurināmā problēma

ES līderes CSA izmantošanā ir Polija, Vācija, Čehija, Francija, Dānija un Somija. Diemžēl daudzviet Eiropā, īpaši lielajās pilsētās, CSA vēl joprojām tiek izmantoti tādi “netīrie” energoresursi kā akmeņogles un brūnogles. Piemēram, Varšavā, kur 1800 kilometrus garš CSA tīkls apgādā ar siltumu vairumu pilsētas ēku. Taču ap 94% no šī siltuma nāk tieši no ogļu dedzināšanas.

Caur 50% uz pilnīga “zaļuma” mērķi

Līdz 2028. gadam situācija ES CSA strauji mainīsies. Lai CSA tiktu atzīta par efektīvu, tajā būs jāizmanto vismaz 50% “zaļās” enerģijas, 50% atkritumu vai arī 75% koģenerācijas siltuma no tuvējiem ražotājiem. Prasības pakāpeniski kļūs vēl stingrākas – “zaļās” enerģijas daudzumam CSA būs jāpieaug par 2% gadā, un no 2050. gada CSA būs jākļūst pilnībā “zaļai”. Latvijas ir viena no tām ES dalībvalstīm, kas aktīvi izmanto CSA, kur kā galvenais kurināmais ir dabasgāze un koksnes biomasa. Lielāka daļa siltumenerģijas Latvijā tiek ražota augstas efektivitātes koģenerācijā.

Enerģētikas aktualitātes ir GASO veidota rakstu sērija par enerģētikas aktualitātēm Latvijā, Baltijā un visā Eiropā.