Es īsti nezinu, bet domāju, ka… jeb 10 dabasgāzes mīti

1. mīts: dabasgāzes izmantošana Baltijā un Latvijā nozīmē pilnīgu atkarību no Krievijas

Šis ir viens no visbiežāk izskanējušiem gāzapgādes mītiem. Patiesībā dabasgāzes izmantošanai siltuma un elektrības ražošanā, transportā un mājsaimniecībās nav saistības ar vienu vienīgu dabasgāzes piegādātāju – šajā gadījumā Krieviju. Dabasgāze tiek iepirkta un ievesta Baltijas valstīs arī no citiem reģioniem, piemēram, ASV, Norvēģijas un Kataras. Turklāt ar katru gadu no citām valstīm iepirktās dabasgāzes apjoms pieaug. Alternatīvs dabasgāzes imports tiek nodrošināts ar Klaipēdas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļa Lietuvā starpniecību, un pēc Polijas-Lietuvas gāzesvada GIPL nodošanas ekspluatācijā šī gada vasarā dabasgāzi varēs saņemt no jebkuras Eiropas valsts un arī transportēt uz jebkuru  Eiropas valsti, tajā skaitā saņemt cauruļvadu dabasgāzi no Norvēģijas pa Polijas-Norvēģijas starpsavienojumu. Ja šiem alternatīvajiem dabasgāzes piegādes ceļiem un avotiem vēl “piepluso” Latvijā un Igaunijā plānoto LNG termināļu jaudas, tad jau tuvāko divu gadu laikā dabasgāzes importa ģeogrāfijas izpratnē Baltijas valstis atradīsies daudz labākā situācijā nekā citi Eiropas Savienības dabasgāzes importētāji, un Krievijas dabasgāzes īpatsvars mūsu patēriņā varētu kļūt pat minimāls.  

2. mīts: Latvija neplāno būvēt savu LNG termināli – mēs iztiksim ar piegādēm no kaimiņiem

Latvija, līdzīgi kā kaimiņi Igaunijā, nopietni domā par sava LNG termināļa būves iespējām. Jau pirms vairākiem gadiem tika izskatīta iespēja būvēt LNG termināli gan Rīgas brīvostas teritorijā (Kundziņsalā), gan arī Rīgas jūras līča piekrastē Skultē. Rīgā termināli tika piedāvāts būvēt ar dabasgāzes uzglabāšanas iespēju, bet Skultē – bez tās, kā glabātuvi visai importētajai gāzei izmantojot Inčukalna pazemes gāzes krātuvi (PGK). No Skultes termināļa uz Inčukalna PGK bija paredzēts izbūvēt ap 50 km garu cauruļvadu.
Pirms dažām dienām LNG termināļa būvniecībai Latvijā dots arī sen gaidītais politiskais “starta šāviens”: 11. aprīlī valdību veidojošās partijas konceptuāli atbalstīja LNG termināļa būvniecību Latvijā. Vienlaikus Ekonomikas ministrijai tika uzdots strādāt ar potenciālajiem investoriem, lai izvērtētu, kam projekta realizāciju uzticēt un kur terminālis atradīsies. Kopumā interese par LNG termināļa būvi Latvijā ir vismaz četriem uzņēmējiem. LNG termināli iespējams uzbūvēt kā Rīgā vai Skultē, tā arī Liepājā vai Ventspilī. Ventspils termināli iespējams savienot ar dabasgāzes pārvades sistēmu, izmantojot esošo LatRosTrans naftas vadu.
Latvijas LNG terminālis varētu būt trešais terminālis Baltijas valstīs pēc jau esošā Klaipēdas un plānotā Paldisku LNG termināļa Igaunijā. Tomēr Inčukalna PGK dēļ Latvijas projekts vidējā termiņā varētu būt lētākais un izdevīgākais, jo gan Klaipēdas terminālis, gan plānotais Paldisku terminālis ir peldošas regazifikācijas iekārtas un tiem ir augstākas tekošās izmaksas un ierobežota caurplūdes spēja. Paredzams, ka Latvijas LNG termināla izmantošana varētu tikt uzsākta 2023. gada beigās vai 2024. gadā.

3. mīts: atsakoties no dabasgāzes apkures, mēs atsakāmies no Krievijas dabasgāzes

Atsakoties no dabasgāzes apkures, pirmkārt un galvenokārt klienti atsakās no komforta, vides draudzīguma un apgādes drošības, ko sniedz dabasgāzes apkures iekārtas – vienas no modernākajām, ja ne pašas modernākās individuālās apkures iekārtas pasaulē. Tikai pēc tam seko atteikšanās no dabasgāzes kā enerģijas resursa, kas nāk no viena vai vairākiem piegādātājiem. Krievija bija tikai viena no piegādātājiem. Atsakoties no dabasgāzes sava mājokļa apsildē, mēs atsakāmies arī no Amerikas, Norvēģijas un Kataras dabasgāzes. Bez tam obligāti ir jāuzsver, ka atteikšanās no dabasgāzes šodien nozīmē arī atteikšanos no pašmāju “zaļās” enerģijas – biometāna un ūdeņraža – nākotnē.

4. mīts: dabasgāze slikti smaržo un tātad ir indīga

Dabasgāzei, ko lietojam ikdienā, patiešām ir ļoti nepatīkama smarža, tomēr tā ir nekaitīga ikvienam, kas to elpo. Dabiskā stāvoklī dabasgāze ir bezkrāsaina, bez smaržas un garšas. Tikai tāpēc, lai atvieglotu noplūdes konstatēšanu, tai tiek pievienota smaržviela jeb odorants, ko sauc par metilmerkaptānu un kas ož pēc sapuvušām olām. Izmantojot šo vielu, ir iespējams noteikt noplūdes, ja dabasgāzes koncentrācija gaisā ir pat mazāka par 1%. Vienmēr atcerieties: noplūdes gadījumā ir nepieciešams atvērt durvis un logus, lai izvēdinātu telpu, jo veselības apdraudējumu var radīt nevis pašas dabasgāzes ieelpošana, bet gan samazināts skābekļa līmenis, tai sajaucoties ar gaisu. Dabasgāzes odorizācija nav kaitīga veselībai, jo pievienotā odoranta daudzums ir minimāls un noteikts Latvijas valsts standartā.
 

5. mīts: dabasgāze ir videi kaitīgs energoresurss

Valda uzskats, ka visi fosilie energoresursi, ieskaitot dabasgāzi, ir ļoti “netīri”. Taču šis apgalvojums ir ļoti tāls no patiesības. Dabasgāze ir videi draudzīgāka pat par dažiem zaļajiem energoresursu veidiem – tajā skaitā koksni. Dabasgāzei ir augsta siltumspēja, un sadegot tā nerada pelnus, sēra savienojumus un cietās daļiņas, tā nodarot minimālu kaitējumu dabai un cilvēka veselībai.
Vienas enerģijas kilovatstundas ieguvei dabasgāze un biometāns rada vien 200 gramus oglekļa dioksīda – gandrīz uz pusi mazāk nekā koksne un akmeņogles. Ļoti nelieli ir dabasgāzes sadedzināšanas rezultātā radītie smago metālu izmeši: vien 0,2 miligrami uz vienu saražoto gigadžoulu enerģijas. Salīdzinājumam – koksnei tie ir 584, bet akmeņoglēm – 581 miligrams. Tāpat dabasgāze rada minimālus slāpekļa oksīdu izmešus: 40 gramus uz vienu saražoto gigadžoulu. Koksnes biomasai šis rādītājs sasniedz 100, bet salmiem – pat 200 gramus.

6. mīts: dabasgāze var piesārņot ūdeni, augsni un gaisu

Tieši tāpat kā dabasgāze nevar kaitēt cilvēka veselībai, tā nevar arī piesārņot ūdeni, augsni un gaisu. Tā pamatā ir dabasgāzes ķīmiskais sastāvs: 95% metāna, mazāk nekā 4% etāna un slāpekļa un ap 1% oglekļa dioksīda un propāna. Šīs īpašības neļauj tai iekļūt ūdenī vai augsnē. Kad notiek noplūde, dabasgāze, kas ir vieglāka par gaisu, ātri paceļas un izkliedējas atmosfērā, neradot nekādu kaitējumu dabai. To gan nevar teikt par propānu vai naftas produktiem, kas ir smagāki par gaisu un var radīt visai būtisku apkārtējās vides piesārņojumu. Tomēr dabasgāze ir atbildīga par pavisam nelielu siltumnīcefektu izraisošo izmešu apjomu – aptuveni 1% no kopējiem izmešiem Latvijā ir metāns (dabasgāzes pamatsastāvdaļa).

7. mīts: dabasgāze var aizdegties pati no sevis

Dabasgāze nevar aizdegties pati no sevis, un tās aizdedzināšana nemaz nav tik vienkāršs pasākums. Lai dabasgāze degtu, jābūt skābekļa klātbūtnei. Tāpēc, ja jūtat aizdomīgu smaku, noteikti ievērojiet šādus piesardzības pasākumus: nelietojiet atklātu liesmu, neieslēdziet ierīces vai slēdžus, kas var radīt dzirksteli. Tas attiecas arī uz mobilajiem tālruņiem. Nesmēķējiet telpā un izvēdiniet to, atverot durvis un logus.

8. mīts: dabasgāze un biometāns ir divas dažādas gāzes

Biometāns ir biogāze, kas attīrīta līdz līmenim, kur metāna īpatsvars tajā ir ne mazāk kā 94%. Biometānu var izmantot elektrības un siltuma ražošanai, kā arī nodot to dabasgāzes pārvades un sadales tīklos. Biometāns pēc sava ķīmiskā sastāva ir analogs dabasgāzei – tas nozīmē, ka abas gāzes ne ar ko neatšķiras. Līdz ar to gan dabasgāze, gan biometāns ir vienlīdz videi draudzīgas gāzes. Atšķiras vienīgi to izcelsme – dabasgāze tiek piegādāta no trešajām valstīm un iegūta dabasgāzes atradnēs, bet biometāns – ražots uz vietas no atjaunīgiem enerģijas avotiem (pamatā organiskajiem atkritumiem).

9. mīts: dabasgāzi var izmantot tikai telpu apkurei un ēdiena pagatavošanai

Šis apgalvojums nav patiess, jo dabasgāzei ir ļoti daudz pielietojumu. Dabasgāze ir vienlīdz efektīva gan lielu elektrostaciju, katlumāju un aukstuma ražošanas iekārtu darbināšanai, gan arī izmantošanai vienas mājsaimniecības gāzes katlā. Tāpat aizvadītajos desmit gados Eiropā ir būtiski augusi dabasgāzes izmantošana transportā: ar saspiesto vai sašķidrināto dabasgāzi var tikt darbinātas gan vieglās automašīnas un smagais autotransports, gan arī kuģi. Bez tam no dabasgāzes rodas par līdz pat 25% mazāk vidi piesārņojošo izmešu nekā no dīzeļdegvielas, kas padara dabasgāzi ideāli piemērotu visa veida kravu pārvadājumiem.

10. mīts: dabasgāzi un biometānu nevar savienot ar nākotnes degvielu numur viens – ūdeņradi

Pētījumi rāda, ka ūdeņraža nodošana dabasgāzes tīklos ir droša, ja tā apjoms nepārsniedz 10%. Šādā proporcijā ūdeņradis ir drošs gandrīz visiem procesiem, kur kā kurināmo izmanto dabasgāzi vai dabasgāzes un biometāna maisījumu. Tas nozīmē, ka ūdeņradis var tikt līdzsadedzināts gan mājsaimniecību dabasgāzes apkures katlos, gan dabasgāzes pavardos. Tāpat ūdeņradi var izmantot arī kā dabasgāzes un biometāna “piedevu” gāzes turbīnu darbināšanai elektrostacijās, tomēr tad droša ūdeņraža piemaisījuma apjoms var būt mazāks par 10%.